Grīviņš, Valters. Rendas mājvietas toreiz un tagad. Novadpētnieka Voldemāra Ozola kultūrvēsturiskais mantojums gūst jaunu elpu. Historia.lv (15.09.2022)

Ja jautāsim – ar ko Renda un Rendas pagasts izceļas citu Kurzemes vietu vidū, tad saņemsim dažādas atbildes; cits nosauks skaisto Īvandes upīti ar tās ūdenskritumiem, kas pie Rendas ietek Abavā, cits atcerēsies hercoga Jēkaba laika vēsturiskās vīna dārzu, dzelzs, stikla, darvas cepļu, čuguna lietuvju, zāģētavu un citu seno ražotņu vietas, vēl cits norādīs uz leitnanta Rubeņa bataljona un nacionālo partizānu cīņu piemiņas vietām… Taču ir arī kas tāds, ko reti kurš zina, bet zinātāji līdz šim tā īsti nebija aptvēruši tā nozīmi un vērtību. Šī vērtība ir divi pēc ārējā izskata necili, Rendas bibliotēkā glabāti albumi, kuros vietējais novadpētnieks, agronoms Voldemārs Ozols (1911–1999) apkopojis sava ilggadējā darba rezultātu – ap 420 laikā no apmēram 1970.-to gadu otrās puses līdz 1990.-to gadu sākumam uzņemtas melnbaltas fotogrāfijas. Albumos ielīmētajos attēlos V.Ozols vizuāli dokumentējis 233 Rendas pagasta senās mājvietas (apmēram 2/3 no visām pagasta mājām), kā arī citus kultūrvēsturiskus objektus – Rendas un Usmas baznīcu, krogus, darvas un kaļķu cepļus, muižu un pusmuižu kompleksus, skolas… Fotografēta ir arī Rendas jaunā ciemata celtniecība, baznīcas jumta remonts un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikazīme – cīņā par padomju varu kritušajiem okupācijas varas liktā piemiņas akmens novākšana no Rendas centra 1993. gadā.

V.Ozola uzņemto attēlu kolekcija ir Latvijas mērogā unikāla un kultūrvēsturiski nozīmīga no daudziem aspektiem – gan tādēļ, ka tajā iemūžināta vesela pagasta laikmeta aina tā dēvētā “attīstītā sociālisma” jeb Brežņeva laika stagnācijas periodā, gan arī dēļ attēlos fiksētajām, nu jau zudušajām kultūras vērtībām. Vairākas V.Ozola fotografētās vecsaimniecības un to kompleksu elementi, kā arī senās muižu un manufaktūru celtnes, ja būtu saglabājušās līdz mūsdienām, nešaubāmi būtu iekļaujamas valsts vai vismaz vietējas nozīmes aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā…

Tagad, pateicoties Kurzemes plānošanas reģiona Kultūras programmas atbalstam, Latvijas vēstures materiālu brīvpieejas krātuves un novadpētniecības platformas Historia.lv darbinieki – Valters Grīviņš un Sigita Strāķe-Grīviņa – īsteno projektu, kura mērķis – V.Ozola kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana, digitalizācija, izpēte, aktualizācija, pieejamības nodrošināšana un popularizācija.

Projekta ietvaros bija paredzēts digitalizēt V.Ozola albumos esošos attēlus, daļu no kuriem varētu ieskenēt, bet daļu kas ielīmēti līdz albuma muguriņai un skenerī plakaniski nav ievietojami, vajadzētu pārfotografēt, kas nebūtu tik kvalitatīvi kā skenēšana. Radušos problēmu tomēr izdevās atrisināt necerētā veidā – ar V.Ozola mazdēla Māra Ozola palīdzību projekta īstenotāji ieguva savā rīcībā novadpētnieka sakārtoto un viņa dzīvoklī joprojām saglabājušos fotogrāfiju arhīvu. Visas fotografētās Rendas pagasta vietas V.Ozols bija sakārtojis divās garenās finiera kastēs, tās grupējot pa vēsturiskajiem muižu pagastiem un savrupajiem pagastu galiem – apkaimēm. Atsevišķi nodalīts Rendas ciems (Centrs), Lielrenda, Mazrenda, Streijas, Ozoli, Graudupe, Pistungciems, Dreimaņi, Kroņrenda, Priežu muiža, Jaunmuiža, Ezeri un Usma. Ieskenēt pašdarinātās plēves kabatiņās (katrai mājvietai sava kabatiņa) saliktās fotogrāfijas, protams, bija daudz ērtāk nekā darboties ar lielajiem albumiem. Vienīgi tagad nācās digitalizēt ne vairs ap 420, kā sākotnēji bija plānots, bet jau ap 1500 attēlus – albumos katras vietas ilustrācijai  bija ielīmēta tikai viena vai dažas fotogrāfijas, kamēr arhīvā to bija krietni vairāk. Kastēs atradās arī tādas vietas, kuras albumos nemaz nebija. Krietnu laiku paņēma arī attēlu grafiskā apstrāde, cenšoties uzlabot mazāk kvalitatīvus – mazeksponētus vai pārgaismotus uzņēmumus.

Ja V.Ozola uzņemto fotogrāfiju digitalizācija un apstrāde šobrīd jau ir pabeigta, tad viņa fotografēto vietu apmeklēšana un mūsdienu ainavas fotofiksācija vēl turpinās. Šobrīd dabā ir apsekotas un fotografētas ap 150 no albumos redzamajām 233 vietām. Prieks, ka apciemotie rendenieki ir atsaucīgi un ieinteresēti. Vēl jādodas uz Lielrendu, Jauno muižu, Ezeriem un Usmu. Ekspedīcijas notiks gan septembrī, gan arī oktobrī.

Turpmākajā projekta gaitā katrai no V.Ozola  fotografētajām vietām tiks izveidots atsevišķs apraksts, līdz ar novadpētnieka pagājušā gadsimta 70.–80.-tos gados uzņemtajiem attēliem tajā pēc iespējas/pieejamības iekļaujot mūsdienu ainavas/objektu fotofiksāciju, senākas vēsturiskas fotogrāfijas, no rendiniekiem un Latvijas Valsts vēstures arhīvā iegūtas ziņas, kartes un citus materiālus. Visi digitalizētie V.Ozola uzņemtie attēli un sagatavotie vietu apraksti līdz šī gada beigām tiks publicēti Historia.lv tīmekļa vietnē, kur tos varēs ērti atlasīt un pārskatīt sadaļās “Vietas” un “Attēli”. Lai lasītājs gūtu priekšstatu, kā izskatīsies darba rezultāts, raksta pielikumā (sk. zemāk) publicējam dažus sagatavotus piemērus.

Projekta īstenotāji cer, ka, iepazīstoties ar darba rezultātu, Rendas pagasta iedzīvotājiem radīsies plašāka izpratne un līdz ar to arī interese par tuvākās apkārtnes vēsturi un kultūrvēsturiskajām vietām, tādējādi stiprinot piederības sajūtu savai mājvietai, pagastam un novadam. Historia.lv publicētie materiāli būs pamats tālākam novadpētniecības darbam Rendas pagastā, tos varēs izmantot arī kultūras un izziņas tūrisma attīstībai Kurzemē.

Ziņas apkopojot var gadīties arī kādas kļūdas un neprecizitātes, ja tādas pamanat, kā arī – ja vēlaties papildināt Rendas pagasta mājvietu un citu objektu aprakstus ar saviem materiāliem un informāciju, vai arī atbalstīt turpmāku Rendas pagasta vēstures materiālu apkopošanu un publicēšanu, rakstiet redakcija@historia.lv vai zvaniet 29151826.

Valters Grīviņš, Historia.lv redaktors

Projekts tapis  sadarbībā ar Kurzemes plānošanas reģionu  #Kurzemeskultūrasprogramma2022 ietvaros, ko atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un A/S Latvijas valsts meži. Vairāk par Kurzemes kultūras programmu:  https://www.kurzemesregions.lv/kultura/

PIELIKUMS

1. Birzītes (šodien – Zīļuki). Vēsturiskā apkaime: Pistungciems. Latvijas Republikas laika jaunsaimniecība.  Pirms II PK atradās Kuldīgas pagastā, kopš 1977.g. – Rendas pagastā. V.Ozols fotografē Birzītes ap 1980.g. – ap to laiku mājas, iespējams, pieder Gunāram Vilkristam. 2022.g. īpašniece Agnese Zīlīte.

[Avoti: Historia.lv eksp. mater., 2022.]

2. Vecmuiža (Padeggen). Graudupes muižas pusmuiža. Latvijas Republikas laikā Vecmuižā izveidota jaunsaimniecība Vītoli.

1939. gadā Vītolu īpašnieks ir 1882. g. dzimušais Juris Vītoliņš. Zemes kopplatība 53,82 pūrvietas. No tām aramzeme un dārzi – 32,29, pļavas – 12,11, dabiskas ganības – 8,07 pūrvietas. Saimniecībā uzrādīta viena mūra dzīvojamā ēka ar 7 istabām un viena mūra dziļā kūts. Ēkas celtas pirms 1920. gada. Ūdeni ņem no koka grodu akas, elektrība nav, apgaismo ar petrolejas lampu. 1939. g. skaitīšanā Juris Vītoliņš norādīts kā neprecējies, bērnu nav, ģimenē dzīvo arī divas viņa māsas – Lizete (dz. 1871) un Anete (dz. 1874) kā arī brālis Ansis (dz. 1878) ar sievu Jūli (dz. 1907). Kopā ar saimnieku ģimeni ēkā 1939.g. atsevišķā istabā dzīvo laukstrādnieku ģimene. 1941. gada augustā kā iedzīvotāji uzrādīti tikai Juris ar abām māsām.

V.Ozolam ap 1980.g. apmeklējot un fotografējot Vītolus (uz attēlu kabatiņā ievietotas etiķetes viņš uzraksta “Vecmuiža, Vītoliņa muiža”), tie jau labu laiku pamesti un sabrukuši. Šodien mājas vietu iekļauj lauks, dzīvojamās ēkas un kūts drupas vēl redzamas.

[Avoti: (1935.g. tautas sk.) LVVA 1308.f., 12.apr., 13893.l., 265.lapa.; (1939.g. lauksaimn. sk.) 1308.f., 4.apr., 975.l., 72.lapa.; (1941.g. tautas sk.) 1308.f., 15.apr., 2999.l., 128.lpp.; (Graudupes muižas plāns, 1899) 1679.f., 190.apr., 567/2.l.; Historia.lv eksp. mater., 2022.]

3. Kalēji. Vēsturiskā apkaime: Ozolu muiža. Latvijas Republikas laika jaunsaimniecība – amatnieka gabals Nr. 3F.

Ap 1922.g. sastādītā Ozolu muižas tehniskajā aktā atrodams, ka muižas smēde būvēta no koka, 8m gara, 7m plata ēka. Ēkas stāvoklis vidējs. Piezīme – kalēja īpašums. Savukārt 1922. g. sastādītā Ozolu muižas zemes ierīcības projekta ēku aprakstā norādīts, ka 3F amatnieku gabals ar divām ēkām piešķirts Ernestam Zavickim (dz. 1862.g.) un tajā ietilpst sen iekopts sakņu dārzs, arama zeme, pa lielākai daļai sarkana māla – cieta, vidēja pļava, neliels gabals muižas parka, neliela platība ūdeņu (dīķis), kopā 2,195 pūrvietas. Otrs no Ozolu muižas izdalīts amatnieku gabals 4F piešķirts Heinriham Zavickim (dz. 1896), domājams, Ernesta dēlam. Šajā gabalā 2,115 pūrvietu platībā ietilpst tikai aramzeme un 0,053 ūdeņu.

1924.g. Ernests Zavickis raksta lūgumu Centrālajai zemes ierīcības komitejai par īpašuma robežu taisnošanu, cita starpā norādot, ka saimniecībā atrodas “no manis celta kalēja darbnica” un, ka “bez kalēja amata nodarbojos arī ar biškopību”. Lūgumā arī teikts, ka “man piešķirtā saimniecība ir nepilnas 5 pūrv. liela”, no kā var secināt, ka viņš abus amatnieku gabalus uzlūko kā vienu saimniecību, lai gan juridiski tie ir divi atsevišķi īpašumi.

1926. gadā sastādītā Ozolu muižas 2F un 3F gabalu ēku aprakstā lasām, ka 3F gabalā ir koka smēde ar šindeļu jumtu, kas veca, bet labā stāvoklī un koka dzīvojamā ēka ar šindeļu jumtu, kas “celta no amatn. gabala N 3 ieguvēja Zavicka, nav vēl galīgi izbūvēta”.

1939.g. lauksaimniecības skaitīšanas anketā parādās mājvārds Kalēji un kā to īpašnieks norādīts Heinrihs Zavickis. Zemes kopplatība 4,58 pūrvietas. No tām 2,69 – aramzeme un dārzi, dabiskas ganības – 1,89.

1941.g. augustā Kalējos dzīvo kalējs Heinrihs Zavickis, 1928.g. no Jumpravas pag. atnākusī lauksaimniece Emma Zavicka (dz. 1890. g.) un Ernests Zavickis, kas tobrīd jau darba nespējīgs.

Heinrihs Kalējos dzīvo vēl 1980.g., kad viņu pie mājas fotografē V.Ozols.

Kalēju īpašnieks 2022.g. Vitolds Grīniņš.

[Avoti: (Ozolu muižas sadal. lieta) LVVA 1679.f., 172.apr., 946.l.; (1939.g. lauksaimn. sk.) 1308.f., 4.apr., 975.l., 64.lapa.; (1941.g. tautas sk.) 1308.f., 15.apr., 3000.l., 127.lpp.; Historia.lv eksp. mater., 2022.]

4. Apiņi. Vēsturiskā apkaime: Streijas. Latvijas Republikas laika jaunsaimniecība.

1939. g. īpašuma nosaukums norādīts kā Apiņi “Grodmaņi”, bet īpašnieks – Matīss Vīgants (dz. 1869). Zemes kopplatība 89 pūrvietas. No tām aramzeme un dārzi – 38, pļavas – 20,80, dabiskas ganības – 23,50, meži – 2 pūrvietas. Saimniecībā uzrādīta viena koka dzīvojamā ēka 35 kvadrātasu platībā ar 3 istabām un viena koka dziļā kūts. Minēta arī klēts, kas zem viena jumta ar ratu šķūni, barības šķūnis, kas piebūvēts pie kūts, koka kalte un siena šķūnis. Mājā saimnieks ar ģimeni apdzīvo 2 istabas, 1 istaba atvēlēta algotiem strādniekiem. Ēkas celtas pēc 1920. gada. Ūdeni ņem no cementa grodu akas, elektrība nav, apgaismo ar petrolejas lampu.

1941. gada augustā Apiņos dzīvo saimnieks Matīss Vīgants, kurš atraitnis. Viņa nodarbošanās anketā – lauksaimnieks. Vēl Apiņos mīt laukstrādnieks Gustavs Fricis Vīgants (dz. 1911) ar sievu laukstrādnieci Katrīnu (dz. Misa 1916) un viņu meitu Viju Annu (dz. 1939), neprecēta laukstrādniece Guste Vīgante (dz. 1909) un bērnaukle, atraitne Anna Bāra (dz. Matisons 1870).

V. Ozols Apiņus fotografē 1978. gada janvārī.

2022. gadā Apiņos saimnieko Vīgantu ģimene.

[Avoti: (1939.g. lauksaimn. sk.) 1308.f., 4.apr., 975.l., 117.lapa.; (1941.g. tautas sk.) 1308.f., 15.apr., 2999.l., 16.lpp.; Historia.lv eksp. mater., 2022.]

 

5. Senči (Kalna Slāpūži). Vēsturiskā apkaime: Priežu muiža. Vecsaimniecība.

1929. gadā Kalna Slāpūži, kas senāk bijusi ilggadēja rentes māja, pieder Edai Reķis (dz. 1881). Zemes kopplatība 127 pūrvietas. No tām aramzeme – 43, dārzi – 1,5, pļavas – 36, ganības – 35 pūrvietas. Saimniecībā ir līdz 1920. g. uzcelta koka dzīvojamā ēka, divas koka kūtis/staļļi, kas zem viena jumta ar klēti. Mājai 4 istabas, no kurām īpašniece apdzīvo divas. E. Reķis pati apsaimnieko tikai 2,5 pūrvietas, pārējo zemi izrentējot Fricim Kālim.

1935. gadā Eda ir precējusies ar Kārli Ozoliņu (dz. 1898), kas norādīts kā Kalna Slāpūžu īpašnieks. Mājā dzīvo arī Edas māte, atraitne Līze Reķe (dz. 1850).

1939. gadā māja pārsaukta par Senčiem un lauksaimniecības skaitīšanas anketas ailē “īpašnieks” atkal ir ierakstīta Eda Ozoliņš.

Arī 1941. g. augustā Senču īpašniece ir zemkope Eda Ozoliņa. Mājā dzīvo arī zemkopis Kārlis Ozoliņš un Liene Žūriņš (dz. 1880), kas Senčos pierakstīta 1937.g. Vēl māja dzīvo 1941. g. aprīlī pierakstītā laukstrādniece Kate Eglīte (dz. 1889), zemkope Anna Kalšteins (dz. 1888) un zemkopis Jānis Kalšteins.

V. Ozols Senčus fotografē ap 1980.g.

2022. g. Senčos saimnieko Kalnu ģimene.

[Avoti: (1929.g. lauksaimn. sk.) 1308.f., 11.apr. 13553.l.; (1935.g. tautas sk.) 1308.f., 12.f., 13893.l., 133.lapa; (1939.g. lauksaimn. sk.) 1308.f., 4.apr., 975.l., 143.lapa.; (1941.g. tautas sk.) 1308.f., 15.apr., 3000.l., 61.lpp.; Historia.lv eksp. mater., 2022.]