AUTORS
Agnese Drunka, Latvijas Radio
Zīmīgus vārdus sarunā par latviešu valodas nākotni un tās pētniecības iespējām pasaulē teic Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača – valodu pazaudēt ir ļoti viegli un ātri, kamēr latvietība paliek arī tad, ja latviski vairs nerunā. Bet vispār šoreiz raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts” sarunas centrā ir latviešu valoda un tās pētniecības iespējas pasaulē.
Latvistika ir zinātņu kopums — baltistikas sastāvdaļa, kurā ietilpst latviešu valodniecība, latviešu tautas literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte. Šaurākā nozīmē — latviešu filoloģija. Pasaulē interese par latvistiku ir, to apliecina valodnieces no Somijas, Vācijas, Polijas un Lietuvas. Šīs ir valstis, kur studētgribētājiem ir iespēja iedziļināties latviešu valodas un gramatikas niansēs, ne tikai iemācīties runāt latviešu valodā. Iemesli dažādi, vispirms jau pati valoda, kas ir interesanta ar spēju seno apvienot ar mūsdienīgo. Mūsu valoda ir dinamiska, spēj pielāgoties mūsdienu situācijai un ir aizraujoša ar interesantām formām un konstrukcijām, kas piesaista citu zemju valodniekus.
Helsinku universitāte ir vistālāk esošais punkts ziemeļos, kur var apgūt baltu valodas akadēmiskā līmenī, iegūstot diplomu baltistikā. Interese par latviešu un lietuviešu valodām Somijā ir kopš 19. gadsimta beigām, bet kopš 1991. gada Helsinku universtiātē atvērts latviešu valodas lektroāts, kur var mācīties latviešu valodu, literatūru, vēsturi, kultūru, proti latvistiku. Interese ir, lai gan nav pārāk plaša, tāpēc katru otro gadu uzņem trīs studentus un Somijai ar to pietiek, bet iesniegumu reizumis ir vairāki desmiti, bijis pat 60. Mēdz būt tā, ka auditorijā ir pat divdesmit studentu.
Stāstot par to, kāpēc izvēlas studēt latvistiku, kā pirmo Laimute Balode min vēlmi iemācīties pašu valodu: “Tā ir praktiskā valoda, visi grib runāt un pēc iespējas ātrāk. Otrs, kas vilina ir tulkošana, vēlme tulkot ne tikai daiļliteratūru, bet arī lietišķos tekstus, kā arī mutiskā tulkošana. Kad es pirms divdesmit gadiem atbraucu uz Helsinkiem, daudz studentu savu nākotni saistīja ar zinātni un viņus interesēja latviešu un lietuviešu valodas, kā senās indoeiropiešu valodas un viņu vēlme bija uz to skatīties no zinātniskās puses. Pēdējā laikā ir daudz studentu, kuri strādā latviešu – somu kopfirmās, un valoda ir ikdienas nepieciešamība. Un vēl ir studenti, kurus mēs saucam par mīlestības studentiem, kuriem otrā pusīte ir no Latvijas vai Lietuvas.”
Nikole ir vācu valodniece, kura dzīvo Polijā un sapņo par Latviju, ko pazīst kopš 90. gadu sākuma. Pēc atteikšanās no dzīvokļa Rīgā, viņas mīļākās vietas ir Liepāja un latgaliešu lauki. Nikole tulkojusi mūsdienu autoru prozu un dzeju, tai skaitā Andras Neiburgas, Laimas Muktupavelas, Noras Ikstenas un Kristīnes Želves noveles, kā arī Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti”. Tulkojusi arī latviešu kora dziesmas un latgaliešu pasakas. Nikoles Nau veidotā vietne “lettlandlesen.com” popularizē vācu valodā tulkoto latviešu literatūru. Reālajā dzīvē Nikole ir vispārējās valodniecības profesore, pētot latviešu un latgaliešu gramatikas smalkumus.
“Man patīk latviešu cilvēki, kultūra, vide, bet pāri visam ir valoda,” sakas Nikole. “Un pirms desmit gadiem es atklāju, ka ir vēl viena latviešu literārā valoda, ir arī latgaliešu valoda. Un tad es otrreiz iemīlējos.”
Nikole stāsta, ka arī Polijā nonākusi, pateicoties latviešu valodai, jo viņa turp uzaicināta 2004. gadā – brīdī, kad Poznaņas universitātē atvēra studiju virzienu latviešu filoloģijā, bet nebija vajadzīgo mācībspēku. Pirmajā studiju gadā bijuši 15 motivēti student, no kuriem vienam bija saistība ar Latviju, un viņi latviešu valodu mācījās kā eksotiku. Šobrīd interese ir mazinājusies, bet tas skar visas filoloģijas jomas. Vienbrīd latviešu valodu studēja pa vienam, diviem studentiem, kas pēc Nikoles domām ir par maz. Tāpēc šogad pirmo reizi uzņemti studētgribētāji jaunā programmā, ar citu pieeju latviešu valodai.
Ja Nikoli virza mīlestība pret latviešu valodu, tad Egle Žilinskaite-Šinkūniene, Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltistikas katedras docente, stāsta, ka sākusi mācīties latviešu valodu, iestājoties Viļņas universitātē, līdz ar 13 studentiem.
“Mums bija pirmā lieliskā pasniedzēja Lolita Beļska, kuru saucām par latviešu mammu,” saka Egle. “Pateicoties viņai, mēs iemīlējāmies latviešu valodā, mēs visi aizbraucām studēt uz Rīgu un Liepāju. Astoņi no mums joprojām strādā latvistikas jomā un pēta tālāk gan valodu gan literatūru.”
Viļņas universitāte šobrīd piedāvā plašas iespējas studēt latvistiku. Arī te ir savi iemesli, kāpēc izvēlas studēt padziļināti latviešu valodu.
“Latviešu valoda ir ļoti līdzīga lietuviešu valodai, nosacīti gan, bet tomēr tā ir vislīdzīgākā salīdzinot ar citām,” skaidro Egle. “Es domāju, ka tas motivē studentus, jo valoda ir atslēga uz citu pasauli, un tā pasaule ir tik tuvu Lietuvai. Kad studenti iesāk mācīties latviešu valodu, viņi atklāj, ka tas ir tik tuvu. Mums ir tik daudz kopīgu vārdu, tomēr ir arī viltus draugi, kas izskan līdzīgi, bet ar atšķirīgu nozīmi. Tā piemēram, vārds “bauda”, lietuviski ir “sods”. Par braukšanu sabiedriskajā transport bez biļetes, Lietuvā jums pienāksies bauda. Latviešiem tas šķiet smieklīgi.”
Starp citu, tiem, kuri mēdz teikt, ka latviešu valoda ir grūta, Andrai Kalnačai ir atbilde, ka latviešu valoda nav ne grūta ne viegla, tā ir tāda pati kā citas valodas. Bet, runājot par valodas saglabāšanu, latviešu, tāpat kā citām mazajām valodām, ir jādomā par izdzīvošanu nākotnē.
“Ir jāuztraucas, jo mēs katrs zinām kādu radu, draugu, paziņu no diasporas, kurš nezina latviešu valodu,” saka Andra. “Mēs redzam, cik ātri aizgaist valoda. Ir ļoti daudz ģimeņu, kuras ir pārslēgušās uz mītnes zemes valodu. Jā, viņi apzinās, ka viņi ir latvieši, latviešu domāšana nav sveša, tā darbojas, bet ikdienas valoda ir cita. Tā ir liela problēma. Tajā pašā laikā ir ģimenes, kur spēj bērniem un bērnu bērniem noturēt latviešu valodu, kaut vai sarunvalodas līmenī. Varam mūsdienu acīm brīnīties, cik ātri izgaist valoda, cik ļoti ātri tā pazūd, kā nebijusi, lai gan latvieši apzinās sevi kā latviešus un latvieša kods saglabājas. Un tas nozīmē, ka vari būt latvietis arī bez latviešu valodas.”
Kā valodai izdzīvot? Neko jaunu neviens nepateiks, ir jāmīl sava valoda, lai arī tas nav viegls darbs, un jāapzinās, ka valoda ir mana esamība.
