Labklājības ministrijas īstenotās kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” tapis stāsts par Ketlīnu no Ventspils un “Cimdiņu”. Atbalsta centrā ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš” bērniem un jauniešiem nepieciešamie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek kompensēti projekta “Kurzeme visiem” ietvaros.
Foto: Matiss Markovskis
Pa ceļam uz Ventspili klausos lekciju par saskarsmi ar cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, un tajā īpaši tiek uzsvērts nemeklēt ciešu acu kontaktu. Tiekamies pēc Ketlīnas nodarbības viņas otrajās mājās “Cimdiņā”, kur mani sagaida desmitgadīgās meitenes neatlaidīgais acu skatiens un paziņojums, ka viņa ir satraukusies par gaidāmo interviju, bet runās ar mani tagad, uzreiz. Prātā pārliekot, ka neviens speciālistu atzinums nav simtprocentīgi precīzs, atbildu ciešajam acu skatienam, un sākam sarunāties, viena otru iedrošinādamas. Ketlīna ilgstoši apmeklējusi psihologu, un viņas spriedumi reizēm liek pabrīnīties – kā desmitgadīgs bērns tik labi spēj sevi novērtēt!
Pēc skolas uz “Cimdiņu”
”“Cimdiņā” mēs varam ierasties katru darbadienu no 13.00. Ketlīna pati nosaka, vai tiešām vēlas nākt katru dienu, mēs viņai neko neuzspiežam. Reizēm, kad skolā nav klājies viegli, meita grib palikt mājās. Vienīgais, ko nekad neizlaižam, ir kanisterapija un nodarbības ansamblī, kur viņi spēlē ritma instrumentus,” stāsta Ketlīnas mamma Jekaterina Cinciusa.
No rīta Ketlīnai ir skola. Klasē ir septiņi bērni, un teorētiski katram vajadzīgs savs mācību plāns. Bet ir tikai viens skolotājs un viens asistents reizi nedēļā, tāpēc daudz nākas mācīties mājās kopā ar mammu, toties Ketlīnai ir augstākās atzīmes.
No rīta “Cimdiņā” pakalpojumus saņem pieaugušie ar garīgiem traucējumiem, pēc tam tiek gaidīti bērni. Šajā vietā ir sajūta, ka visi tiek lutināti, jo darbinieki ir ļoti sirsnīgi. Ketlīnai ir vieglas pakāpes autiskā spektra traucējumi, un pēc individuālā izvērtējuma viņa “Cimdiņā” saņem rehabilitācijas pakalpojumus Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Kurzeme visiem”.
“Acīmredzot “Cimdiņā” visiem patīk savs darbs. Vadītāja Ieva Sāmīte-Cērpa ir visjaukākā. Pēc nodarbībām reizēm Ketlīna nāk mājās viena – tas ir liels notikums, jo apkārtējās pasaules noteikumi viņai ne vienmēr ir viegli saprotami. Es lietotnē sekoju līdzi, kā viņa pārvietojas,” stāsta Jekaterina.
“Man jābūt uzmanīgai, jo pa ceļam mēdz būt bezmājas un piedzērušies cilvēki… Tad ir tā, ka vienkārši gribas vemt. Vienu reizi, kad es gāju uz mājām, kāds vīrietis pateica: “Kā tev iet?” Es neatbildēju un aizgāju tālāk. Es vispār nerunāju uz ielas,” piebilst Ketlīna.
Mācību stundas vecākiem
“Pagājušajā vasarā bija pirmā reize, kad Ketlīna viena bez vecākiem vai vecvecākiem devās uz bērnu vasaras nometni. Mums bija neizsakāmi bail, bet saņēmāmies un palaidām. Mūs iedrošināja “Cimdiņa” darbinieces, kuras teica, ka Ketlīna tiks galā ar visu un nometnē būs arī viņai pazīstamas meitenes no nodarbībām,” atzīst Ketlīnas mamma.
“Ketlīna mums daudz iemācījusi. Esam arī kursos gājuši. Notiek vebināri sadarbībā ar Autisma centru. “Cimdiņš” piedāvā lekcijas, bija noorganizēta atbalsta grupa vecākiem, kuri audzina bērnus ar autiskā spektra traucējumiem. Tur bija iespēja savstarpēji padalīties ar pieredzi. Vecāki, kuriem ir lielāki bērni, pastāstīja, kā viņi tikuši galā ar konkrētām problēmām, un mēs varējām smelties idejas.
Diezgan ilgi nezinājām, ka Ketlīnai ir veselības traucējumi. Pirmais bērns, paši jauni, neko no mazuļa attīstības nesapratām. Divu gadu vecumā Ketlīna gandrīz nerunāja, bet mēs viņu aizvedām uz parasto bērnudārzu. Meitai tas izrādījās diezgan smags pārdzīvojums, viņa visu mēnesi noslimoja. Pedagogi ieteica, ka mums vajadzētu doties pie ārsta, jo bērns, visticamāk, ir nedzirdīgs, tāpēc nerunā. Braucām uz pārbaudi Latvijas Bērnu dzirdes centrā.
Ar katru konsultāciju lēnā garā sākām saprast, kas īsti notiek ar meitas attīstību. Informācija, kas par autiskā spektra traucējumiem atrodama internetā, ir izmētāta, jālīmē kopā pa gabaliņam. Devāmies uz logopēdisko grupiņu citā bērnudārzā, jo vēl nezinājām, ka Ventspilī darbojas “Cimdiņš”, bet drīz mūs atsūtīja uz šejieni. Tā jau no četru gadu vecuma te nākam,” stāsta Ketlīnas tētis Kristaps Cincius. Tagad bērniem ar funkcionāliem traucējumiem DI projektā pēc izvērtējuma pieejamas daudzas individuālas nodarbības ar speciālistiem.
“Esmu sapratusi – jo ātrāk apzinies, ka ir problēma, un sāc strādāt ar to, jo lielākus panākumus var gūt. Panākumi nozīmē – “izvilkt” bērnu līdz viņa augstāko spēju robežai. Ja bērnu ar šādiem traucējumiem pamet novārtā, jo vecāki nespēj ikdienā darboties un vest uz nodarbībām, rezultāts ir bēdīgs,” piebilst Jekaterina. Visgrūtāk ejot ar sociālajām iemaņām vienaudžu kolektīvā, jo daudzas citiem pašsaprotamas lietas Ketlīnai nav izprotamas, atzīst Jekaterina.
“Braukājot pie speciālistiem, redzam arī to bērnu vecākus, kas nav gatavi atzīt problēmas. Viņiem klājas daudz sliktāk, nekā sākumā gāja mums. Pateicoties sievas pacietībai, visu, ko varējām, esam izdarījuši. Jekaterina ir pametusi savu karjeru un darbojas mājās ar Ketlīnu. Viņām nereti iet grūti, jo Ketlīna ātri kļūst dusmīga. Bet es tad neesmu klāt, jo visu dienu strādāju,” piebilst tētis.
Rudīte un Ketlīna
Kad pirms došanās uz stalli jautāju Ketlīnai, kas ir viņas labākā draudzene, uzreiz sekoja atbilde – Rudīte. Jau daudzus gadus Ketlīna reizi nedēļā apkopj savu mīļo zirdziņu un priecājas par izjādēm. Kādā brīdī, ka viņa bija pavisam maza, Ketlīnai viss bija saistīts ar zirgiem, visi apkārt bija zirdziņi un visas rotaļlietas pārvērtās par tiem. Tad vecāki izlēma, ka jāmeklē iespēja meitai satikties ar īstu zirgu, un tas izrādījās pareizs lēmums. Kas meklē, tas atrod. Jekaterina atrada Ievu, kura bija ar mieru, ka Ketlīna brauc pie viņas zirdziņa uz netālo Puzes pagastu. Ketlīna un Rudīte sapratās un kļuva nešķiramas, meitene iemācījās jāt. Daudzus gadus Ketlīnai kopā ar Ievu un Rudīti tā bija svarīgākā stunda nedēļā, kas meitenei dāvāja mieru un nosvērtību uz ilgāku laiku. Jekaterina stāsta, ka Ketlīna bijusi arī uz reitterapijas nodarbībām, bet ik nedēļu visi kopā turpinājuši braukāt uz Puzi pie Rudītes. Tur Ketlīna mācījās, ka draudzību vajag lolot un kopt. Īpaši tiem bērniem, kam jaunu attiecību veidošana neizdodas viegli un dabiski.
*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
Par projektu “Kurzeme visiem”
Projekts “Kurzeme visiem” tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.
Vairāk informācijas par projektu tā mājas lapā: www.kurzemevisiem.lv vai Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapā: https://www.kurzemesregions.lv/projekti/socialas-joma/kurzeme-visiem/.
