Militārā mantojuma stāsti

Civiliedzīvotāju beztiesas nošaušana Liepājas milicijā jeb t.s. “zilajā brīnumā” 1941. gada jūnijā

Publicēts by laura

Autore:
Inese Dreimane
BRĪVVĒSTURNIECE
Pēta komunistiskās okupācijas režīma drošības dienesta (čekas) darbību 1940.-1956. g. un identificē tās noziegumu upurus. Vēsturiskā romāna “Vēstule ar pielikumu” (2019) autore.

Liepājā divas būtiskākās komunistiskās okupācijas režīma iestādes –– čeka un milicija 1940.–41. gadā atradās burtiski viena otrai pretīm, skatoties perpendikulāri pa Republikas un Toma ielu krustojumu. Milicija bija iemitinājusies Republikas ielā 19 –– namā, kuru jau kopš tā uzcelšanas brīža 20. gs. sākumā, liepājnieki dēvēja par “Zilo brīnumu”. Savukārt čekas mītne atradās Toma ielā 19. Neilgi pēc okupācijas tā sabiedrībā iemantoja apzīmējumu “Sarkanais brīnums”.

Vēl viena, ar represijām daļēji saistīta vieta, bija bija Liepājas cietums Dārza ielā 14/16. Tur, līdztekus personām, kuras izcieta sodu par krimināliem pārkāpumiem, 1940.–41. gadā atradās arī tie, kurus apcietināja čekisti. Izmeklēšanas laikā arestētie atradās apcietinājumā čekā, taču pēc izmeklēšanas pabeigšanas viņus pārvietoja uz cietumu gaidīt tiesu.

Alberts Kalve (Vinčels) 30.–tos gados (LVVA, 7427. fonds, 1. apraksts, 11341. lieta, 62.lpp.).

Jāzeps Keiselis 1927. gadā (LVVA, 5050. fonds, 2. apr., 4743. lieta, 122.lpp.).

Līze Rošteina 20.–30. gados (attēls no privātas kolekcijas).

Rūdolfs Strazdiņš 30.–tos gados (attēls no privātas kolekcijas).

Strazdiņu ģimene ap 1910. gadu. No labās: 1) Līze Rošteina; 4. Fricis Strazdiņš. Nav zināms kura no parējām divām jaunajām sievietēm ir Kate Strazdiņa (attēls no privātas kolekcijas).

Jāzepa Keiseļa kapa vieta

Melānijas un Francisko Jacino kapa vieta

Andreja Brektera kapa vieta

Fotogrāfijas:

  1. Alberts Kalve (Vinčels) 30.–tos gados (LVVA, 7427. fonds, 1. apraksts, 11341. lieta, 62.lpp.).
  2. Jāzeps Keiselis 1927. gadā (LVVA, 5050. fonds, 2. apr., 4743. lieta, 122.lpp.).
  3. Līze Rošteina 20.–30. gados (attēls no privātas kolekcijas).
  4. Rūdolfs Strazdiņš 30.–tos gados (attēls no privātas kolekcijas).
  5. Strazdiņu ģimene ap 1910. gadu. No labās: 1) Līze Rošteina; 4. Fricis Strazdiņš. Nav zināms kura no parējām divām jaunajām sievietēm ir Kate Strazdiņa (attēls no privātas kolekcijas).
  6. Melānijas un Francisko Jacino kapa vieta (https://cemety.lv/public/deceaseds/1210894?type=deceased ).
  7. Jāzepa Keiseļa kapa vieta (https://cemety.lv/public/deceaseds/1024636?type=deceased ).
  8. Andreja Brektera kapa vieta (https://cemety.lv/public/deceaseds/322256?type=deceased )

Līdzšinējās komunistiskā režīma noziegumu izpētes gaitā noskaidrots, ka tiešā veidā nedz Liepājas čekas ēkā, t.i. “Sarkanajā brīnumā”, nedz cietumā nav notikušas nāves sodu izpildes vai beztiesas nošaušanas. Visi apcietinātie, kuri šajās vietās atradās, sakarā ar kara darbības sākšanos Latvijas teritorijā, sākot ar 1941. gada 23. jūniju tika pārvietoti uz ieslodzījuma vietām Krievijā. Tas skāra gan apcietinātos, kurus arestēja par t.s. “politiskajiem” noziegumiem, gan kriminālnoziedzniekus, neatkarīgi no tā, vai persona atradās izmeklēšanā, vai jau bija saņēmusi spriedumu.

Ieslodzīto pārvietošanu noteica PSRS valsts drošības tautas komisāra Vsevoloda Merkulova 1941. gada 23. jūnija rīkojums Nr.2455/M, kurš tika adresēts Latvijas PSR, Igaunijas PSR un vairāku Ukrainas PSR apgabalu NKGB priekšniekiem. Tajā bija dotas norādes par cietumu un citu ieslodzījuma vietu evakuēšanu uz Krieviju, ieskaitot gan apcietinātos un notiesātos, gan izmeklētājus un cietumu darbiniekus. Tomēr kara darbības juceklī norādes ne vienmēr tika precīzi izpildītas. Pieciem liepājniekiem: Kristapam Bušam (1890), Arvīdam–Vilhelmam Francim (1894), Otto Novickim (1902), Ernestam Vilsonam (1903) un Jānim Zemrovskim (1902) nāves sodi bija piespriesti 1941. gada maijā. Tiesājošās institūcijas –– LPSR Augstākā tiesa un Liepājas apgabaltiesa un Liepājas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija. Saskaņā ar tābrīža nāves spriedumu izpildes praksi, nošaušanai viņi bija jāetapē uz Rīgas čeku, taču tika aizvesti uz Daugavpili, un tur nošauti cietuma pagalmā.

23. Merkulova rīkojuma noslēgumā teikts sekojošais: “Izskatiet visas Jūsu rīcībā esošās lietas par personām, kuras arestējuši NKGB ogāni un sastādiet sarakstus par tiem, kurus Jūs uzskatāt par lietderīgu nošaut. Sarakstos norādiet vārdu, tēva vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu, ieņemamo amatu vai darba vietu pirms aresta, kā arī īsu apsūdzības saturu ar norādi, vai arestētais ir atzinies. Minētos sarakstus izsūtiet ne vēlāk kā 23. jūlijā.”

Minētajā rindkopā ļoti skaidri pateikts, ka daļu apcietināto personu drīzumā gaida nāve. Nošaušanas iemesls bija baiss un traģisks –– apcietinātos pārvietot uz Krieviju vairs nebija iespējams, bet atstāt viņus dzīvus nedrīkstēja. Rezultātā, arī Liepājā kara darbības laikā notika iedzīvotāju beztiesas nošaušana, līdzīgi kā Rīgas Centrālcietumā, Valmieras cietumā, Valkas un Rēzeknes milicijā, Greizajā kalnā pie Ludzas. Minētais noziegums notika “Zilajā brīnumā” –– Liepājas milicijas ēkā, Republikas ielā 19.[1]

Iemesli šai traģēdijai meklējami komunistu okupācijas režīma paranoidālajā pasaules uztverē. Burtiski kopš savas pastāvēšanas sākuma 1917. gadā par vienu no svarīgākajām lietām, līdztekus “pasaules revolūcijai”, kļuva pastāvīga ārēju un iekšēju ienaidnieku meklēšana un neitralizēšana. No vienas puses tā komunistiem bija ļoti izdevīga metode –– atbildību par pašu kļūdām, neprasmi un neveiksmēm uzvelt “sabotieriem”, “trockistiem”, “naidīgām kapitālistiskām valstīm” u.t.t. Krievijā un citās padomju republikās regulāri notika dažādas “ienaidnieku” likvidēšanas kampaņas. Masveidīgākā no tām bija t.s. “lielā tīrīšana” 1937.–38. gadā, kas visā tābrīža Padomju Savienības teritorijā izdzēsa miljoniem dzīvību.

Līdz ar Latvijas okupēšanu “ienaidnieku” meklēšana tika ievazāta arī šeit. Automātiski par ienaidniekiem kļuva Latvijas armijas virsnieki, izlūkdienesta un drošības struktūru darbinieki. Diemžēl komunistu izpratnē par ienaidnieku varēja kļūt praktiski jebkurš iedzīvotājs, kurš izrādīja vai pat tikai pauda nepatiku pret okupācijas faktu un okupantu rīcību. Par masveidīgāko pirmā komunistiskās okupācijas perioda represīvo akciju kļuva 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kuru rezultātā tika apcietināti un etapēti uz Krievijas nometnēm vai pārvietoti uz nometinājumā vietām 15424 cilvēki.

Beztiesas slepkavības kara darbības laikā, 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā, bija pēdējā represiju un vardarbības izpausme komunistiskās okupācijas pirmajā posmā, kas noslēdzās līdz ar nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu visā Latvijas teritorijā. Sākoties kara darbībai, paranoja un bailes no “ienaidniekiem” strauji pieauga. Tās pat tika veicinātas visos iespējamos līmeņos –– sākot ar PSRS un LPSR augstāko civilo un militāro vadību un beidzot ar apriņķu un pagastu komunistiskās partijas, komjaunatnes un represīvajām iestādēm. Visur tika pieprasīta nesaudzīga cīņa ar “vācu diversantiem”, “diversantu atbalstītājiem”, “sabotieriem”, “panikas cēlājiem”. Diemžēl realitātē tas nozīmēja tikai un vienīgi upurus civiliedzīvotāju vidū – par iemeslu arestam un nāvei varēja kļūt atrašanās ārpus mājas neatļautā laikā, nejauša gaisma logā vācu aviācijas uzlidojuma laikā, neuzmanīgi izteikumi attiecībā uz stāvokli frontē… Šos noziegumus veica čekas darbinieki, miliči, strādnieku gvardi, komunistiskās partijas un komjaunatnes aktīvisti.

Saskaņā ar līdz šim iegūto informāciju, Liepājā civiliedzīvotāju aresti kara darbības laikā sākās 1941. gada 23. jūnijā. Kopējais arestēto skaits nav zināms, taču ir zināms, ka Liepājas milicijā tika nošauti 18 cilvēki, bet vismaz pieciem izdevās palikt dzīviem un izglābties. Ņemot vērā to, ka apcietināšanas notika haotiskos kara darbības apstākļos, kad notika vērmahta uzbrukums un aviācijas uzlidojumi pilsētai, okupācijas režīma represīvo struktūru pārstāvji pat nenoformēja dokumentus attiecībā uz apcietinātajiem, nerunājot par izmeklēšanas lietām. Sakarā ar to, informācijas ieguve par arestu iemesliem lielākajā daļā gadījumu ir apgrūtināta un faktoloģijā joprojām ir robi. Visas iegūtās ziņas balstās uz izdzīvojušo liecībām un bojāgājušo tuvinieku atmiņām.

Šobrīd zināmi sešpadsmit Liepājas milicijā nošauto vārdi:

  1. Becalels Gešaja–Šloma d. Biļeckis (1879). Ebrejs. Dzīvoja Liepājā, Graudu ielā 6. Iespējams, viņam piederēja veikals Graudu ielā 50.[2]
  2. Andrejs Brekteris (1872). Mehāniķis. Avotos minētas divas iespējamās adreses: Lāču ielā 31 vai T. Breikša ielā 32. A. Brekteris 1938. gadā apbalvots ar Atzinības krustu. Kādu laiku bijis Jaunliepājas Lutera draudzes priekšnieks.[3]
  3. Krišs Viļa d. Hintenbergs (1914). Apavu fabrikas “Kopsolis” strādnieks. Dzīvoja Dārzu ielā 49.[4]
  4. Alfrēds Roberta d. Holcmanis (1914). Dzimis Purmsātu pagastā. Liepājas drāšu fabrikas (“Sarkanā Metalurga”) kantorists. Aizsargs. Futbolists. Dzīvoja F. Brīvzemnieka ielā 10–3. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.[5]
  5. Francisko Francisko d. Jacino (1905). Katoļticīgs vācietis. Absolvējis Liepājas technikuma elektrotehnikas nodaļu. Inženieris. Dzīvoja Kr.  Valdemāra ielā 18.[6]
  6. Melānija Jacino (1884). Katoļticīga vāciete. F. Jacino māte. Dzīvoja Kr. Valdemāra ielā 18.[7]
  7. Alberts Jāņa d. Kalve (Vinčels) (1907). Dzimis Maskavā. Airētājs, “Universitātes Sporta” biedrs. Mainīja uzvārdu no “Vinčels” uz “Kalve” 1940. g. aprīlī. Liepājas apgabaltiesas viceprokurors. Precējies ar Birutu Vinčeli (dzimušu Bruņenieci). Dzīvoja Liepājā, Kr. Barona ielā 19. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.[8]
  8. Jāzeps Keiselis (1886). Dzimis Rēzeknes apriņķī. Katolis. Līdz Latvijas okupācijai bija policijas kārtībnieks, bet pēc strādnieks. Dzīvoja Ukstiņa ielā 19.[9]
  9. Francis–Einārs Eduarda d. Rozenholms (1892). Iespējams, pēc tautības bija soms. Akciju sabiedrības “Pluto” kalējs. Fabrika 1940.-41. g. bija daļa no rūpniecības uzņēmuma “Metal”, kurā bija arī Liepājas ratu fabrika un mašīnu būvētava “Standarts”. Atzīts par “stahnovieti” 1941. g. maijā vai jūnijā, jo “racionālizējot veseŗu presēšanas darbu, cēlis ražību par 150%”. Dzīvoja Raiņa ielā 52. Arestēts 1941. gada 23. jūnijā.[10]
  10. Līze Miķeļa m. Rošteina (dzimusi Strazdiņa) (1885). Līdz Latvijas okupācijai bija veikala īpašniece Bāriņu ielā 21. Dzīvoja turpat. Kates un Friča Strazdiņu māsa, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva māsa.
  11. Kate Miķeļa m. Strazdiņa (1883). Pārdevēja. Dzīvoja Liepājā, T. Breikša ielā 5. Līzes Rošteinas un Friča Strazdiņa māsa, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva māsa.
  12. Fricis Miķeļa d. Strazdiņš (1880). Pārdevējs. Dzīvoja Sienu ielā 11. Līzes Rošteinas un Kates Strazdiņas brālis, kā arī Rūdolfa Strazdiņa tēva brālis.
  13. Rūdolfs Kristapa d. Strazdiņš (1912). Lauksaimnieks. Dzīvoja Durbes pagasta “Kugrās”. Līzes Rošteinas, Kates un Rūdolfa Strazdiņu brāļa dēls.[11]
  14. Augusts Otto d. Tauriņš (1910). Baptists. Liepājas bibliotēkas apkalpotājs. Dzīvoja bibliotēkas mājā Zivju ielā 7.[12]
  15. Eižens Kārļa d. Vilamovskis (1880). Smagais ormanis. Dzīvoja Dzintara ielā 52.[13]
  16. Jānis Viļa d. Vilbrants (1876). Pensionārs. Dzīvoja Liepājā, F. Brīvzemnieka ielā 47.[14]

Diemžēl. joprojām nav skaidras divu nogalināto personības. Jurists Linards Muciņš, rakstot par “Zilajā brīnumā” notikušo traģēdiju, norāda, ka nošauto vidū bijis arī Ernests Briķis, taču nav saprotams, no kurienes ņemta informācija. Vienīgās ziņas par E. Briķi ir atrodamas laikraksta “Kurzemes Vārds” 1941. gada 5. augusta numurā ievietotajā apcietināto, deportēto vai bez vēsts pazudušo personu sarakstā. Tur teikts sekojošais: “31 g. v. Ernests Briķis nozudis 23. jūnijā. Meklē sieva Vera Briķis Augustes ielā 17.” Lai pilnībā apstiprinātu to, ka E. Briķis nogalināts “Zilajā brīnumā”, nepieciešami papildus fakti, taču pagaidām tādus nav izdevies atrast.

Par astoņpadsmito upuri L. Muciņš rakstījis, ka tas bijis “Nepazīstams krievu tautības ieceļotājs”, nenorādot informācijas avotus.[15]

Izpētes gaitā izdevās iegūt konkrētas ziņas tikai par Līzes Rošteinas, Kates, Friča un Rūdolfa Strazdiņu apcietināšanas iemesliem. Tuvojoties Jāņiem, L. Rošteina gādājja preces agrāk sev piederējušajam veikalam, kurā viņa turpināja strādāt par veikalvedi. Preces tikušas vestas no vairākām Liepājas apriņka vietām, ieskaitos “Kugras”, no kurām lauku labumus atveda brāļa dēls Rūdolfs. Palīdzēt iztirgot atnāca māsa Kate, brālis Fricis, kā arī Rūdolfa brālis Ernests Strazdiņš ar līgavu. Preču sagāde notikusi īsi pirms 1941. gada 22. jūnija, un kara darbībai sākoties, visi, izņemot Ernestu un viņa līgavu, joprojām atradās vienkopus. Dzimtas atmiņās traģiskie notikumi saglabājušies sekojoši: “Sācies karš. Kāda uzlidojuma laikā, no veikala izgājuši uz ielas, lai paskatitos uz lidmašīnām. Krustmātei galvā bijis balts lakatiņš. Garām braukuši piedzērušies čekisti, miliči un tie cilvēkus, kas bijuši pulciņā uz ielas iepretim veikalam arestējuši, jo uzskatijuši, ka sieviete ar balto lakatiņu signalizejusi vācu lidotajiem, dodot norādes. Un tā visu ģimeni ieslodzija Zilā brīnuma pagrabos – par sievas balto lakatiņu…” Dzimtā saglabājies uzskats, ka baltais lakatiņš bija galvā L. Rošteinai. Lai cik baisi tas mūsdienās neizklausītos, tāds tik tiešām varēja būt aresta iemesls. Arī citviet Latvijā 1941. gada jūnija otrajā pusē cilvēki tika apcietināti līdzīgu murgainu iemeslu dēļ.[16]

23. vai 24. jūnijā apcietināja Žani Kānu un Ādolfu Dzintarnieku –– savās liecībās viņi norāda, ka arests noticis “Jāņu dienā”. Aresta iemeslus viņi, diemžēl, neminēja. Sākotnēji abi aizvesti uz Liepājas komandantūru, bet tajā pašā dienā, kopā ar citiem arestētajiem, aizvesti uz miliciju, kur ievietoti kamerās.

Nav zināmi Aleksandra Poļa (tautā saukts par “Ermoņiku Poli”), muitas uzrauga Indriķa Siliņa, Hermaņa Štegera, tirgotāju Oša un Matisona, ka arī Oldenburga (abiem vārdus noskaidrot pagaidām nav izdevies) apcietināšanas datumi, kā arī iemesli. Tomēr visiem šiem cilvēkiem izdevās palikt dzīviem.

Pateicoties Ā. Dzintarnieka, Ž. Kāna, A. Poļa un H. Štegera liecībām, ir zināms, kādos apstākļos arestētie Liepājas milicijā atradās, kā arī fakti par nošaušanas gaitu. Ž. Kāns atradās kamerā kopā ar vēl 27 apcietinātajiem. Apstākļi bija smagi: kamerā bija karsts un trūka gaisa, kā arī apcietinātos mocīja slāpes, un ūdeni viņiem nedeva. Laiku pa laikam kādus cilvēkus no kameras aizveda, bet atveda vietā citus. Nav īsti saprotams, vai notika apcietināto pratināšanas. 26. jūnijā atbrīvoti A. Polis un I. Siliņš.

Nošaušana notika 27. jūnijā, kas bija piektdiena, agri no rīta. Miliči pēc saraksta sāka izsaukt apcietinātos no kameras. Ž. Kāns traģiskos notikumus atcerējās šādi: “Pirmo izsauca Vilbrantu, meklēja arī Dzintarnieku. Kuŗu no kameras izsauca, to turpat koridorī nošāva.” Pēc brīža šāvēji mainīja “taktiku”: atvēra kameras durvis un visi kopā sāka šaut uz tajā esošajiem cilvēkiem. Ž. Kāns, atskanot pirmajiem šāvieniem, nokrita uz grīdas un izlikās par mirušu. Viņam virsū krita citi nogalinātie vai ievainotie kameras biedri. Pēc tam ievesti vairāki cilvēki no blakus kameras, kuri arī nogalināti. Francisko Jacino tika nošauts uzreiz, taču viņa māte bija ievainota un pieprasīja, lai viņu nogalina: “Milicis ar diviem šāvieniem apklusināja nelaimīgās sievietes vaidus.”

Konkrētajā kamerā, bez Ž. Kāna, dzīvi bija vēl divi cilvēki. Pirmais bija Oldenburgs, kuram lodes bija skārušas kaklu un muti. Otrs: “kāds apm. 70 g. v. vecītis –– pilsētas gružu vedējs. (..) Viņš laiku pa laikam iejautājās, vai vēl nākšot šaut. Mierināju, lai vecītis nerunā, jo tad nošaus visus.” Šāvēji tajā brīdī bija no kamerām aizgājuši.

Izrādījās, ka līdzās esošajā kamerā izdzīvojis Andrejs Brekteris, kurš, izdzirdot sarunas, ienāca kamerā, kurā atradās Ž. Kāns. Pēdējais lika A. Brekterim iet atpakaļ uz kameru un izlikties par nošautu, jo draudi viņu dzīvībai joprojām pastāvēja. A. Brekteris aizgāja, taču miliči bija izdzirdējuši trokšņus. Ž. Kāns dzirdēja, ka blakus kamerā atskan šāvieni. Tur tika nošauts A. Brekteris. Tajā brīdī ierunājās arī vecais vīrs, un skaņas pievērsa miliču uzmanību. Viens no miličiem vairākas reizes iešāva viņam galvā.

Kamerā, kurā atradās Hermanis Štegers, kopumā bija ieslodzīti 11 cilvēki. Nošaušanas gaita bija tāda pati: sākotnēji apcietinātos nogalināja koridorā, bet pēc tam šāva uz viņiem kamerā. H. Štegeru ievainoja rokā. Pēc šaušanas miliči kameru aizslēdza. Pēc pāris stundām viņi atgriezās un raidīja 6 kontrolšāvienus. Līdztekus H. Štegeram, dzīvs palika arī tirgotājs Ošs. Viņš nebija ievainots.

Ādolfu Dzintarnieku 27. jūnija rītā, kopā ar vairākiem citiem apcietinātajiem, pārvietoja no kameras, kurā viņš līdz tam atradās uz citu, mazāku. Tajā bija ieslodzītas sievietes. Pēc neilga laika apcietinātos sāka izsaukt. Ā. Dzintarniekam pavēlēja atgriezties iepriekšējā kamerā, kurā jau stāvēja divi miliči ar ieročiem: “Kad atskanēja uz mani mērķēti divi revolvera šāvieni, pakritu un paliku guļot. Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas.” Pēc tam sekoja citu apcietināto, to skaitā sieviešu nošaušana, kā arī ievainoto nogalināšana. Tās laikā Ā. Dzintarnieks tika sašauts: “Manīju, ka kāda lode man iestrēg gurnā. Tad kameras durvis tika noslēgtas un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur atskanēja sieviešu izmisuma kliedzieni.”

Dzīvam šajā kamerā izdevās palikt arī Jāzepam Keiselim, kurš bija viegli ievainots galvā. Ēkā valdīja klusums. J. Keiselis un Ā. Dzintarnieks sāka meklēt iespēju izkļūt brīvībā. Viņiem izdevās izlauzt ķieģeļu sienu starp kameras durvīm un krāsni, kā arī pašu krāsni, šim nolūkam izmantojot salauztas guļasvietas dēļus. J. Keiselis izlīdz no kameras un skrēja ārā par milicijas ēkas galvenajām durvīm: “Pēc tam es izdzirdu kliedzienu “Stoi! Ķeriet!” Diemžēl J. Keiselis tika pamanīts un nošauts…

Ā. Dzintarnieks, sapratis, ka likteņa biedra izvēlētais bēgšanas ceļš ir bīstams, aizskrēja uz izeju, kas veda slēgtā pagalmā. Izkļūt no tā nebija iespējams, jo pie vārtiem stāvēja miliči. Rezultātā viņš paslēpās lielā koka kastē, kas stāvēja netālu no vārtiem un gulēja tur līdz vēlai pēcpusdienai: “Apm. pl. 15 miliči no “Zilā brīnuma” aizgāja, atstājot par sargu veci, kas pēc miliču aizbraukšanas arī nozuda.” Ā. Dzintarnieks izmantoja izdevību, izkāpa no kastes un ielīda pa logu, pēc paša vārdiem, –– “kāda apkalpotāja dzīvoklī”, kas atradās milicijas ēkā. Iespējams, tā varēja būt telpa, kurā uzturējās apsargi vai dežuranti. Tur viņš atrada apģērbu, kuru uzvilka savu asiņaino drēbju vietā. Pēc kāda laika atgriezās par sargu atstātais vecais vīrs, taču Ā. Dzintarnieks viņam iestāstīja, ka ielīdis, cerībā atrast ēdienu. Vīrietis viņam noticēja un izlaida no milicijas. Pēc tam vairākas dienas Ā. Dzintarnieks slēpās Liepājas muitas ēkas pagrabā.

Ž. Kāns, H. Štegers, Matisons, Oldenburgs un Ošs nemēģināja bēgt. Turpmākās dienās, līdz 29. jūnijam, kas bija svētdiena, viņi pavadīja kamerā, kopā ar likteņa biedru mirstīgajām atliekām: “Līķi izplatīja neciešamu smaku. Gaiss bija tik smacīgs, ka mums draudēja noslāpšana.” Oldenburgu smacēja arī asinis, kuras krājās un recēja ievainotajā kaklā. Lai palīdzētu, Ž. Kāns tīrīja brūci ar sava mēteļa oderes gabalu, kuru piesēja nošautā vecā vīra kabatā atrastam pīpes kātam. “Sestdienas vakarā dzirdējām, ka bombardē pilsētu. Svētdienas rītā saklausījām uz ielas balsis. (..) No pagraba mūs atbrīvoja svētdien pl. 2 pēcpusdienā galīgi novārgušus un izmocītus.”

Diemžēl nošauto atrašanai nesekoja tiesu medicīnas ekspertīze un attiecīgu dokumentu noformēšana. Tāpēc nav noskaidrojams, cik šāvieni un kurās ķermeņa daļās katram nogalinātajam tika raidīti, un vai pret viņiem netika vērsta vēl cita veida fiziska vardarbība. Protams, vēlākos gados sacerētie šausmu stāsti par dažāda veida spīdzināšanu, ir muļķības. Pirmkārt: neviens no izdzīvojušajiem nepiemin gadījumu, kad kāds kameras biedrs būtu ticis nežēlīgi mocīts. Otrkārt: arī citu aculiecinieku un tuvinieku atmiņās nav šādu norāžu. Treškārt: apstākļos, kuros pašiem miličiem zeme “dega zem papēžiem”, jo vācu karaspēks ieņēma pilsētu, elementāri nebūtu bijis laika un iespēju nodarboties ar ādas dīrāšanu vai acu izraušanu apcietinātajiem. To, ka laika miličiem tik tiešām pietrūka pat bēgšanai, apliecina fakts, ka vairākiem tas neizdevās, un viņi tika sagūstīti.[17]

Kaut arī nepilnīgas, ir saglabājušās arī ziņas par personām, kuras bija iesaistītas apcietināto nošaušanā. Laikraksta “Kurzemes Vārds” 1941. gada 15. jūlija numurā publicēta sekojoša ziņa: “Pagājušās 2 nedēļas no dienas, kad atklājās komūnistu šausmu darbi „Zilā brīnuma” pagrabos. Šai laikā mūsu drošības iestādes liepājnieku slepkavas notvērušas un tie stingrā apsardzībā gaida savu pelnīto sodu. Notvertie slepkavas ir miliči Kārlis Fersters, Kristaps Cēbers, Lūkins un Vrobļevskis.” Kā ziņas bija skopas, taču, salīdzinot tās ar dokumentiem, bija iespējams iegūt precīzākus faktus par minētajiem cilvēkiem un viņu tālāko likteni:

  1. Kristaps–Ādolfs Cebris (1910). Dzīvoja Bernātu ielā 20. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 14. jūlijā.
  2. Kārlis Fersters (1911). Dzīvoja Lāču ielā 18. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 14. jūlijā.
  3. Dmitrijs Lukins (1909). Dzīvoja Sarkanarmijas ielā 81. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 8. jūlijā.
  4. Ādams Vrobļevskis (1906). Dzīvoja Ķieģeļu ielā 11. Mājas grāmatā viņa nodarbošanās ierakstīta kā “policejas milicis Liepajā”. Ieraksta izdarīšanas brīdī, 1941. gada 14. augustā Ā. Vrobļevskis bija apcietināts un nodarbināts Ploču kūdras purvā”. Sodīts ar nāvi Liepājā 1941. gada 25. augustā.

Diemžēl dokumenti un periodika nesniedz informāciju par to, kur minētie miliči tika aizturēti – Liepājā vai citviet Latvijā. Par K. Cebra, K. Ferstera un D. Lukina sodīšanu ar nāvi liepājniekus laikraksts “Kurzemes Vārds” informēja 1941. gada 23. jūlijā.

1941. gada septembrī Alsungas pagasta lauksaimnieka Pāvila Zommera mājās tika atrasts un arestēts Liepājas milicijas inspektors Jāzeps Knipšis (1907), kuru turēja aizdomās par apcietināto nošaušanas organizēšanu un vadīšanu. Kā redzams, līdz Padomju Savienībai arī viņam neizdevās aizbēgt. Aresta laikā pie J. Knipša atrada divas šautenes, munīciju un divas rokas granātas. Viņu nošāva Liepājā 1941. gada 18. septembrī. Tāds pats liktenis piemeklēja arī slēpēju P. Zommeru.[18]

Attiecībā uz “Zilajā brīnumā” nošauto cilvēku apbedīšanas vietām un laiku informācija ir nepilnīga. Pagaidām izdevies noskaidrot tikai desmit cilvēku apbedīšanas vietas:

Andrejs Brekteris apbedīts Liepājas Ziemeļu kapsētā laikā līdz 1941. gada 4. jūlijam. Kapa vieta ir saglabājusies.

Melānija un Francisko Jacino apglabāti Liepājas vecajos katoļu kapos. Kapa vieta ir saglabājusies.

Jāzeps Keiselis apbedīts Liepājas Ziemeļu kapsētā laikā līdz 1941. gada 4. jūlijam. Kapa vieta ir saglabājusies, taču diezgan sliktā stāvoklī.

Līze Rošteina, Kate Strazdiņa, Fricis Strazdiņš un Rūdolfs Strazdiņš apbedīti Liepājas Centrālkapos. Kapa vieta ir saglabājusies. Sākotnēji uzlikto kapa pieminekli pēckara gados okupācijas režīma amatpersonas pavēlēja novākt, un tas nav atjaunots.

Francis–Einārs Rozenholms apbedīts Liepājas Ziemeļu kapsētā laikā līdz 1941. gada 4. jūlijam. Digitalizētajā kapsētas sarakstā nav atrodams un tas norāda, ka kapa vieta, iespējams, nav saglabājusies.

Jānis Vilbrants apbedīts Liepājas Vecajā kapsētā 1941. gada 30. jūnijā. Nav ziņu par to, vai kapa vieta ir saglabājusies.

Nav zināms, kur apbedīti Becalels Biļeckis, Krišs Hintenbergs, Alfrēds Holcmanis, Alberts Kalve (Vinčels), Augusts Tauriņš un Eižens Vilamovskis. Iespējams, šo rakstu izlasīs viņu tuvinieki vai Liepājas vēstures pētnieki, un kopīgiem spēkiem būs iespējams aizpildīt vēl vienu “balto plankumu” komunistiskā režīma upuru piemiņas izpētē.[19]

[1] LVA, 1986. fonds, 7191. un 7257. lieta; turpat, 2. apraksts, P–10993. lieta; Siljakovs K. “Mana atbilde”, apgāds “Gauja”, ASV, 1982, 267.lpp.; Петро Кулаковский «Розстрiлянi на початку вiйны» http://www.reabit.org.ua/files/store/Journ.1994.pdf

[2] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 709.lpp.; https://www.liepajajews.org/ps15/ps15_027.htm

[3] “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.; “Milicijas pagrabos noslepkavoto upuŗu apbedīšana // Kurzemes Vārds 04.07.41. (Nr.3), 3.lpp.; Muciņš L. “Patiesība jāizzina” // Komunists (Liepāja), 27.10.89. (Nr.205/206), 8.lpp.; “Ar Atzinības Krustu apbalvotie” // Valdības Vēstnesis, 28.11.2000. (Nr.426/429), 11.–18.lpp.

[4] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 456.lpp; turpat, 2950. lieta, 61.lpp.; “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.

[5] “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.; “Staļina gada upuri” // Sporta Pasaule,22.12.41. (Nr.10), 4.lpp.; Muciņš L. “Patiesība jāizzina” // Komunists (Liepāja) 27.10.89. (Nr.205/206), 8.lpp.

[6] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 444.lpp.; “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.; Muciņš L. “Patiesība jāizzina” // Komunists (Liepāja),27.10.89. (Nr.205/206), 8.lpp.

[7] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 477.lpp.; “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.

[8] “Jauns uzvārdu latviskotāju saraksts” // Rīts 02.04.40. (Nr.91), 13.lpp.; “Organizējas Liepājas apgabaltiesa” // Kurzemes Vārds 18.07.41. (Nr.15), 5.lpp.; “Staļina gada upuri” // Sporta Pasaule 19.01.42. (Nr.14), 4.lpp.; “Sēru vēsts” // Latvija 21.01.61. (Nr.3 (962), 7.lpp.

[9] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 431.lpp.; “Komūnistu upuŗi” // Kurzemes Vārds 16.07.41. (Nr.13), 2.lpp.

[10] “”Metala” stachanoviešu un trieciennieku skaits aug” // Komunists (Liepāja) 04.06.41. (Nr.129), 4.lpp.; “Komūnistu upuŗi” // Kurzemes Vārds 08.07.41. (Nr.6), 2.lpp.; “Sludinājumi” // Rīkojumu Vēstnesis 20.09.42. (Nr.191), 3.lpp.; Muciņš L. “Patiesība jāizzina” // Komunists (Liepāja) 27.10.89. (Nr.205/206), 8.lpp.

[11] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 381. lpp., 382.lpp. 395.lpp., 603.lpp.; “Likvidēs Peldu ielas–Gaisa ostas līnijas tramvaju” // Kurzemes Vārd, 04.05.39. (Nr.100), 6.lpp.; “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.; liecība, kuras sniedzējs vēlējās palikt anonīms.

[12] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 393.lpp.; turpat, 2945. lieta, 315.lpp.; “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.

[13] “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā” // Kurzemes Vārds 02.07.41. (Nr.1), 2.lpp.; Muciņš L. “Patiesība jāizzina” // Komunists (Liepāja) 27.10.89. (Nr.205/206), 8.lpp.

[14]  LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 394.lpp.; “Izglābušies upuŗi stāsta par komūnistu briesmu darbiem “Zilā brīnumā”” // Kurzemes Vārds 03.07.41. (Nr.2), 2.lpp.; “Sēru vēsts” // Kurzemes Vārds 09.07.41. (Nr.7), 5.lpp.

[15] “Komūnistu upuŗi” // Kurzemes Vārds 05.08.41. (Nr.30), 5.lpp.; Muciņš L. “Patiesība jāizzina” // Komunists (Liepāja) 27.10.89. (Nr.205/206), 8.lpp.; https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/33240/

[16] Liecība, kuras sniedzējs vēlējās palikt anonīms.

[17] Siljakovs K. “Mana atbilde”, apgāds “Gauja”, ASV, 1985, 43.lpp.; “Izglābušies upuŗi stāsta par komūnistu briesmu darbiem “Zilā brīnumā”” // Kurzemes Vārds 03.07.41. (Nr.2), 2.lpp.; “Slēpdamies no miličiem, 12 stundas nosēdējis kastē” // Kurzemes Vārds 04.07.41. (Nr.3), 4.lpp.; “Ermoņiku Polis izglābies “čekas” pagrabā ar stabules pūšanu” // Kurzemes Vārds 12.07.41. (Nr.10), 2.lpp.; Петро Кулаковский «Розстрiлянi на початку вiйны» http://www.reabit.org.ua/files/store/Journ.1994.pdf

[18] LVVA, 1308. fonds, 15. apraksts, 173. lieta, 29.lpp., 37.lpp., 104.lpp., 108.lpp., 652.lpp.; turpat, 2952. lieta, 175.lpp.+o.p.; “Notverti “Zilā brīnuma” slepkavas” // Kurzemes Vārds 15.07.41. (Nr.12), 2.lpp.; “Alga pēc nopelna” // Kurzemes Vārds 23.07.41. (Nr.19), 6.lpp.; “Pelnīts sods latviešu slepkavas slēpējam” // Kurzemes Vārds 19.09.41. (Nr.71), 2.lpp.

[19] “Milicijas pagrabos noslepkavoto upuŗu apbedīšana // Kurzemes Vārds 04.07.41. (Nr.3), 3.lpp.; “Sēru vēsts” // Kurzemes Vārds 09.07.41. (Nr.7), 5.lpp.; liecība, kuras sniedzējs vēlējās palikt anonīms.; https://cemety.lv/public/deceaseds/322256?type=deceased ; https://cemety.lv/public/deceaseds/1210894?type=deceased ; https://cemety.lv/public/deceaseds/1024636?type=deceased

Šis raksts papildina Delfi publikāciju ar pilnīgu fotogrāfiju klāstu:

https://www.delfi.lv/news/versijas/civiliedzivotaju-beztiesas-nosausana-liepajas-milicija-jeb-ta-sauktaja-zilaja-brinuma-1941-gada-junija-beigas.d?id=55323776